Rihards Arvīds Lakstīgala: “Florbolā esmu iemācījies, kā tikt galā ar grūtībām”
Rihards Arvīds Lakstīgala florbolā nonāca, pateicoties saviem draugiem un klases biedriem, un jau pirmajos treniņos saprata – šis sporta veids viņam patiešām patīk. Kaut arī kādu laiku viņš bija aizgājis no florbola, atmiņas par foršo komandas sajūtu un pozitīvajām emocijām lika atgriezties. Tagad Rihards trenējas ar pilnu atdevi, iedvesmojas no komandas biedriem un uzskata, ka vissvarīgākais sportā ir ne tikai talants, bet arī darbs, disciplīna un komandas gars.
“Rihards mums ir čalis ar raksturiņu, kuru man izdevies ievirzīt pareizā virzienā ar sportisku garu,” stāsta treneris Mārtiņš Maķevics.
“Nepiekāpīgs raksturs, dažreiz grib izdarīt vairāk, nekā spēj, bet tas ir labi – jo spēj daudz. Fiziski viens no spēcīgākajiem puišiem komandā. Izcils kapteinis, kurš rāda priekšzīmi gan ar savu attieksmi, gan spēli. Viņš ir arī lielisks palīgs man kā trenerim – prot gan uzmundrināt, gan pamācīt jaunākos.” ‘tā par Rihardu saka treneris.
Puisis sāka trenēties jau 8 gadu vecumā – viņš ir paspējis jau kļūt par Latvijas čempionu un divas reizes par vicečempionu, ir panākumi arī ārpus Latvijas robežām. Rihards stāsta par savu ceļu florbolā, iemācītajām dzīves vērtībām un to, kas viņu motivē kļūt arvien labākam.
Kā Tu nonāci florbolā? Atceries savu pirmo treniņu?
Florbolā nonācu, pateicoties saviem klases biedriem un draugiem, jo liela daļa no viņiem arī spēlēja florbolu, un es ļoti gribēju pamēģināt. Es izdomāju aiziet, un man ļoti iepatikās. Pirmo treniņu īsti neatceros, bet atceros, ka biju ļoti satraukts, tomēr bija patīkami beidzot iestāties sportā, ko jau kādu laiku gribēju pamēģināt.
Ko Tu dari, kad treniņš nav izdevies? Kā atgūsti motivāciju?
Kad treniņš nav izdevies, cenšos saprast, kas tieši bija par iemeslu, un motivēju sevi, atceroties, ka ne vienmēr viss izdodas, kā gribētos, un ka arī citiem mēdz būt neveiksmīgi treniņi.
Kurš komandas biedrs Tevi visvairāk iedvesmo un kāpēc?
Man ir divi komandas biedri, kas mani visvairāk iedvesmo – Aleksis Šērs un Martins Kronbergs. Aleksis – jo viņš vienmēr spēlē ar 110% atdevi un lielu neatlaidību. Martins – jo viņš vienmēr palīdz grūtos brīžos, piemēram, kad kaut kas nesanāk vai neizdodas, viņš pasaka jaukus vārdus. Un, kad kaut kas izdodas, Martins vienmēr uzslavē.
Kā Tu skaties uz zaudējumiem – vairāk kā vilšanos vai iespēju mācīties?
Uz zaudējumiem skatos gan kā uz vilšanos, gan kā uz iespēju mācīties. Bez zaudējumiem nebūtu iespējas saprast, kā spēlēt nākamajās reizēs, ko darīt labāk un uz ko vairāk fokusēties.
Ja tev būtu iespēja trenēties ar jebkuru pasaules florbolistu, kuru Tu izvēlētos?
Ja man būtu iespēja trenēties ar jebkuru pasaules florbolistu, es izvēlētos Pēteri Trekši vai Jāni Ragovski.
Ko Tu esi iemācījies no florbola, kas noder arī ārpus sporta?
Florbolā esmu iemācījies, kā tikt galā ar grūtībām. Piemēram, ja skolā jāizdara kāds darbs un nav motivācijas, es saņemos un piespiežu sevi to paveikt, pat ja tas ir grūti.
Kā izskatās Tavs tipiskais treniņš – kas ir grūtākais un kas patīkamākais?
Tipisks treniņš sākas ar kārtīgu iesildīšanos. Ne vienmēr, bet dažreiz ir arī spēka vingrinājumi. Visgrūtākie ir fiziskie vingrinājumi, bet patīkamākais ir tas, ka treniņa beigās var uzspēlēt florbolu.
Vai kādreiz ir bijis brīdis, kad gribēji pamest florbolu? Kas lika turpināt?
Bija brīdis, kad es pametu florbolu uz vienu vai diviem gadiem. Man apnika, bet atgriezos, jo atcerējos visas labās emocijas, komandas spēli un to, cik jautri bija spēlēs – tāpēc atnācu atpakaļ.
Kā Tu jūti atšķirību starp sevi, kad sāki trenēties, un tagad? Kas ir mainījies?
Jūtu atšķirību tajā, ka esmu kļuvis fiziski stiprāks, man ir labāka nūjas tehnika. Vairs nespēlēju tikai viens pats, bet sadarbojos ar visu komandu.
Kas, tavuprāt, ir vissvarīgākais, lai kļūtu par labu florbolistu – talants, darbs vai disciplīna?
Manuprāt, vissvarīgākais, lai kļūtu par labu florbolistu, ir gan talants, gan darbs un disciplīna. Nepieciešama arī komandas spēle, jo florbols ir tikai un vienīgi komandas sporta veids. Ir brīži, kad svarīgs ir arī individuālais talants, bet tas nav svarīgāks par darbu un disciplīnu – bez darba nav iespējams būt gatavam visam.
Rihards aug kopā ar savu komandu – tur, kur ir uzticēšanās, atbalsts un kopīgs mērķis, rodas īsts spēks. Sportā svarīga ir ne tikai fiziskā sagatavotība, bet arī cilvēki mums līdzās, kas iedvesmo, notic un palīdz kļūt labākiem.
Megija Kikuča
Sabiedrisko attiecību speciāliste
