No futbola līdz biatlonam: Adriana Māra Šņoriņa ceļš uz lielajiem mērķiem
Adriana Māra Šņoriņa ceļš biatlonā nav nejaušība – tas ir stāsts par ģimenes atbalstu, neatlaidīgu darbu un spēju pieņemt izaicinājumus. No pirmajiem soļiem slēpēs Talsos līdz startiem Ziemas Jaunatnes olimpiādē Dienvidkorejā – Adrians sevi pierādījis kā mērķtiecīgu sportistu. Šajā sarunā viņš atklāti stāsta par savu “klikšķi” biatlonā, ikdienas treniņu režīmu, grūtākajiem brīžiem trasē un šautuvē, kā arī sapni, kas vieno ikvienu augsta līmeņa sportistu.
Kā Tu nonāci biatlonā? Kas bija tas “klikšķis”, kas lika pamēģināt?
Ja nemaldos, biatlonā nonācu sākoties 2. klasei. Pirms tam gāju futbolā, bet nomainoties trenerim, pārgāju uz biatlonu. Man šķiet, tas bija tikai laika jautājums, kad sākšu trenēties biatlonā, jo tētis ir biatlona treneris.
Vai sākumā Tevi vairāk piesaistīja slēpošana vai šaušana?
No sākuma vairāk piesaistīja slēpošana, jo tā vairāk padevās.
Kas ir bijis Tavs lielākais iedvesmas avots – ģimene, treneris, kāds biatlonists?
Mans lielākais iedvesmas avots pavisam noteikti ir tētis, jo, ja nebūtu kāds, kas visu laiku atbalsta un virza uz priekšu, es nebūtu nonācis tur, kur esmu šobrīd.
Kā izskatās Tava tipiskā treniņu diena?
Mana tipiska treniņu diena izskatās apmēram šādi – no rīta pieceļos ap plkst. 7.30, brokastis un gatavojos doties uz pirmo treniņu plkst. 9.00. Ap 12.00 atgriežos mājās, paēdu pusdienas, atpūšos un jau plkst. 16.00 dodos uz otro treniņu. Vakarā, protams, vakariņas ap plkst. 19.00, pēc tam brīvais laiks.
Kā Tu tiec galā ar aukstumu un laikapstākļiem, kas biatlonā mēdz būt ļoti skarbi?
Laikapstākļi mēdz būt ļoti dažādi, un katram arī mēģinu atsevišķi pielāgoties. Visgrūtākais, ar ko tikt gala, noteikti ir vējš, sevišķi brāzmains, jo tas var ļoti patraucēt precīzai šaušanai.
Kas ir grūtākais sašaušanas brīdis – stāvus vai guļus, un kāpēc?
Grūtāk noteikti ir šaut stāvus, jo stāvus vienmēr būs noslēdzošā šautuve sacensībās, kur spriedzes un noguruma dēļ, bieži izšķiras labs vai slikts rezultāts.
Kādas bija Tavas pirmās sacensības biatlonā – vai atceries kādas spilgtas emocijas?
Manas pirmās sacensības biatlonā, kā gandrīz visiem jaunajiem Talsu biatlonistiem, bija Talsu kauss, kur, ja atmiņa neviļ, arī ieguvu pirmo uzvaru biatlonā.
Kādas sacensības līdz šim ir bijušas visgrūtākās un kāpēc?
Līdz šim grūtākās sacensības noteikti bija Dienvidkorejā, Ziemas Jaunatnes olimpiādē. Pirmā sacensību diena – 12,5 km individuālais starts, spēcīgs slapjš putenis, kārtīgi pārbaudīja gan šaušanas, gan slēpošanas iemaņas.
Kā Tu redzi savu attīstību pēdējā gadā? Kur esi visvairāk audzis?
Pēdējā gada laikā visvairāk progresējusi ir šaušana, pie kā likts liels darbs un pārsteidzošā kārtā eksplozivitāte, kas nav raksturīgi izturības sporta veidiem.
Kādi ir Tavi tuvākie un tālākie sporta mērķi?
Es domāju, ka katra sportista lielākais sapnis ir aizbraukt uz olimpiādi, tas noteikti būtu tas tālākais nākotnē. Man vairāk patīk nospraust mazākus mērķus un pamazām virzīties uz priekšu. Tuvākais mērķis noteikti būtu Pasaules Junioru čempionāts biatlonā 2026. gada februārī un martā, kas norisināsies Vācijā, Arberā.
Kā Tu tiec galā ar dienām, kad nav vēlmes trenēties?
Dienās kad negribas trenēties, galvenā lieta, kas palīdz ir komanda. Atskatoties, cik daudz darba jau ieguldīts, tas ir tas, kas dod lielu motivāciju nepadoties ne treniņos, ne sacensībās.
Vai ir bijuši brīži, kad gribējās padoties? Kas Tevi noturēja?
Jā, dažas vasaras atpakaļ, vēlējos pāriet uz basketbolu, jo tas ļoti patika. Tomēr klausot tēta padomam, un kārtīgi pārdomājot visus faktorus, sapratu, ka būtu muļķīgi tā vienkārši pāriet uz citu sporta veidu.
Adriana Māra Šņoriņa stāsts apliecina, ka panākumi biatlonā nerodas vienā dienā – tie veidojas no ikdienas disciplīnas, komandas atbalsta un spējas nepamest iesākto pat brīžos, kad rodas šaubas.
Megija Freiberga
Sabiedrisko attiecību speciāliste
