Dinass Talents: disciplīna, kas ved cauri basketbolam, studijām un dzīvei

Dinass Talents ir cilvēks, kurš zina, ko nozīmē mērķtiecība. Basketbolā jau kopš bērnības – sākumā kā spēlētājs, tagad arī kā treneris. Viņa ikdiena rit starp treniņiem, spēlēm un darbu ar jaunajiem sportistiem, taču viņš ir pierādījums tam, ka ar disciplīnu iespējams apvienot arī studijas un sasniegt vairāk. No uztura speciālista diploma līdz basketbola trenera kvalifikācijai – Dinass turpina mācīties, augt un dalīties ar citiem.

Šajā intervijā Dinass dalās pārdomās par to, kā izdevies apvienot sportu, mācības un darbu, kas palīdz pārvarēt grūtākos brīžus, un kāpēc viņš vairāk tic disciplīnai, nevis motivācijai. Atklāta saruna par izaicinājumiem, atbildību un iedvesmu būt par piemēru jaunajiem sportistiem – gan kā spēlētājam, gan kā trenerim.

• Kā nonāci līdz lēmumam – “jā, es iešu studēt maģistrantūrā”? Kas bija galvenais dzinulis?

Man vienmēr diezgan labi ir gājis akadēmiskajā vidē un mācībās, tas bija loģiskais solis vienkārši turpināt. Bakalauru es beidzu Rīgas Stradiņa Universitātē (RSU) – uztura speciālists. Arī nokārtoju sertifikāciju pēc tam. Tad maģistrantūrā es nolēmu turpināt. Tā kā es visu mūžu spēlēju basketbolu, tad izlēmu papildus iegūt basketbola trenera kvalifikāciju.

• Ko visvairāk iemācījies maģistra studiju laikā – gan par sevi, gan savu darbu sportā?

Maģistrantūrā es sapratu to, ka nospraužot mērķus un ejot uz tiem, ir iespējams diezgan daudz izdarīt, to apvienot ar treniņiem un darbu, kā arī plānot laiku. Maģistrantūrā no jauna gluži neko neiemācījos, bet papildus tam, kas bija saprasts un zināms par sevi, gan arī citām lietām. Galvenā atziņa noteikti būtu laika plānošana.

• Vai studijas lika arī citādi paskatīties uz treniņu vadīšanu vai sportu kopumā?

Protams, jo kā spēlētājam ir cita pasaule, bet sākot trenēt un mācoties maģistrantūrā, es sapratu, ka ir daudz un dažādu nianšu, kā trenēt. Arī no sporta teorijas ļoti interesanti uzzināt informāciju, kas noder pašam kā aktīvam spēlētājam. Arī trenējot citādāk var paskatīties gan uz vingrinājumiem, gan uz jaunām metodēm. Tas ļauj ieraudzīt to, ko treneris ir vienmēr gribējis no sportista, un ir iespējams vairāk saprast treneri.

• Kas Tev palīdzēja visvairāk, kad bija grūti – līdzcilvēki, sports, vai spīts nepadoties?

Visvairāk palīdzēja līdzcilvēki – motivējot un palīdzot ar ikdienas lietām. Paldies kolēģiem par atbalstu.

• Kā ir būt gan trenerim, gan spēlētājam – vai, pašam piedaloties spēlēs, izjūti tās emocijas, kuras vēlies iedot arī saviem audzēkņiem?

Spēlējot uz laukuma, emocijas ir citādākas – visu laiku esmu tādā kā plūstošā režīmā, ne par ko nedomājot. Protams, izjūtu emocijas pirms un pēc spēles. Kā trenerim ir lielāka atbildība par visu komandu. Ja komanda zaudē, tad domāju kāpēc, ko varētu darīt citādāk. Ja uzvara, tad, protams, ir ļoti patīkamas emocijas. Manuprāt, trenerim ir jābūt mierīgam, jāspēj audzēkņus iedvesmot, radīt pašapziņu, ka viņi spēj izdarīt, neatkarīgi no pretinieka.

• Vai tas, ka pats joprojām sporto, palīdz Tev labāk saprast jaunos sportistus?

Noteikti palīdz labāk izprast jaunos sportistus, īpaši tāpēc, ka pats visu mūžu esmu aktīvi sportojis. Šīs prasības ļauj man pašam labāk apzināties, cik tālu iespējams sevi izaicināt un cik lielus limitus pārvarēt. Tas palīdz iejusties sportista lomā — ja tikai trenē citus, bet pats nekad neesi bijis sportists, ir grūti pilnībā saprast viņu sajūtas un vajadzības.

• Kā atrast motivāciju, kad nav viegli – kad nesanāk, kad ir slinkums, vai kad šķiet, ka visi citi ir labāki?

Es vairāk ticu disciplīnai, nevis motivācijai. Manuprāt, motivācija ir vairāk mirkļa sajūta, bet es vairāk ticu disciplīnai. Caur savu šī brīža pieredzi esmu sapratis, ka disciplīna palīdz vairāk fokusēties uz mērķiem. Manuprāt, esot disciplinētam var izdarīt un sasniegt vairāk. Manuprāt, izpildot šķietami mazākas darbības, bet regulāri, var panākt daudz vairāk, nekā ar neregulārām, “lielām” darbībām. Tāds ir arī viens no maniem dzīves moto – “ Gutta Cavat Lapidem Non Vi Sed Saepe Cadendo”, kas tulkojumā nozīmē “Piliens sagrauž akmeni nevis ar spēku, bet ar biežu pilēšanu”.

• Ko Tu vēlētos, lai Tev kādreiz kāds būtu pateicis, kad biji 14–15 gadus vecs?

Uzstādīt lielus mērķus, tiekties uz tiem, nepadoties. Pieturēties pie plāna A un iet uz to, nevis izveidot 10 plānus. Ja ir mērķis kļūt par profesionālu basketbolistu, tad tiekties uz to, nevis šaubīties jau pašā sākumā un būt nepārliecinātam. Man ir labi vecāki, kas mani ir iedvesmojuši.

Palikt pašam, pieturēties pie tām vērtībām, kas ir, nepakļauties vienaudžu spiedienam, saglabāt savu autentiskumu, pārliecību par sevi un neskriet līdzi citiem.

• Ja Tu varētu dot vienu padomu savam jaunākajam “es”, kāds tas būtu?

Izvēlēties mērķi, tiekties uz to un baudīt ceļu, kas uz to ved. Pats mērķis, manuprāt, nesniedz tādu gandarījumu un piepildījumu, kā tas ceļš uz šo mērķi. Protams, kad mērķis ir sasniegts, virzīties uz nākamajiem.

• Vai sports iemāca dzīvei vairāk nekā tikai uzvarēt un zaudēt? Kādas prasmes tas ir devis?

Sports noteikti iemāca līderību, īpaši komandas sporta veidos. Iemāca sadarbību komandā un saliedētību. Ar komandas biedriem cilvēks uzaug, ir kopā ikdienā, socializējas, atrodas sporta vidē, identificē sevi kā sportistu. Sportists sāk domāt par miegu, uzturu, kas ietekmē viņa sniegumu. Sports iemāca nepadošanos, disciplinētību. Laika plānošanu, īpaši tad, kad sports jāapvieno ar skolu.

• Kāda ir Tava lielākā motivācija šobrīd, kā trenerim un kā cilvēkam?

Mana motivācija ir jaunie sportisti. Es gribu viņiem dot labāko no sevis, lai viņi izaug gan par foršiem cilvēkiem, kas ir svarīgākais, gan arī par sportistiem. Tā būtu mana galvenā motivācija kā trenerim. Kā cilvēkam – grūti tā nosaukt vienu motivācijas avotu.

• Vai redzi sevi arī turpmāk kā aktīvu sportistu, vai tagad fokuss būs uz trenera darbu un jauno paaudzi?

Noteikti redzu sevi kā sportistu. Manuprāt, sports ir visu mūžu. Ja ne visu mūžu, tad maksimāli ilgi, lai saglabātu pēc iespējas labāku veselību, gan arī prieku. Esot kā aktīvam sportistam, tas neliedz fokusēties uz trenera darbu.

 

Sports nav tikai par rezultātu – tas ir dzīvesveids, kas audzina raksturu, veido vērtības un iedvesmo kļūt labākam katru dienu. Būdams gan sportists, gan treneris, Dinass apliecina, ka ar disciplīnu, neatlaidību un vēlmi mācīties iespējams sasniegt vairāk. Viņa piemērs jaunajiem sportistiem rāda to, ka nav jāizvēlas starp sportu, izglītību un pašizaugsmi – tās visas var iet roku rokā.

 

Megija Kikuča

Sabiedrisko attiecību speciāliste